Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze
Vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst?
Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces
Un vilnis vilnim klusas miņas čukst

Ap tavu galvu saule liepas zeltī
Pie tavām kājām baltas ievas zied
Bet naktī mēness saldus sapņus stāsta
Un gravu ēnās lakstīgalas dzied

Slēp savas skumjas, daiļā klinšu meita
Tev krūtīs kalta cieta, cēla sirds
Vai arī tev šī dzīve liekas grūta
Ka tavi vaigi asaraini mirdz?

Es raudāšu par dzimteni un māju
Par likteni, kas manu laimi nīst
No dzimtās zemes šķīries projām gāju
Kā vēja rauta lapa tālēs klīst

Nāks ziedonis un rotās kalnus, lejas
Un sirdī valdīs prieks kā jaunībā
Tu biji mana pirmā mīlestība
Un būsi visu pēdējā