Es savai līgavai, didam
Augumā tā apmēram līdz vidam
Līgaviņa teica man pa jokam
Lai es panēsājot šo uz rokām
(Nu ko vajag, to vajag)

Aizskāra tas manu vīra dūšu
Domāju, ka diezgan spēcīgs būšu
Darīju es darbu neparastu
Ņēmu rokās savu smago nastu

Kājām drebot, rokām trīcot, didam
Tiku es gandrīz līdz istab's vidam
Nokritu es tad ar lielu blīkšķi
Krītot izmežģīju savu īkšķi

Gulēju uz grīdas bāls kā kaļķis
Līgaviņa šķērsām man kā baļķis
Trijas nedēļas uz slimīb's gultas
Gulēju es ķerts no amor' bultas

Ko no tā mums mācīties būs, didam?
Neķerties pie super lielām fidām